Izdomāju, ka šovakar izstāstīšu
nedaudz par pirmsākumiem jeb kā es reiz jau nometu 25kg. Jā, jā..tik daudz! Un
stāsts var sākties..kad man bija gadi 17-18, mans svars grozījās ap 58kg (pie
173cm auguma). Hehe..smieklīgi atcerēties, bet tad man likās, ka man ir milzum
daudz lieko kg. Bet tas jau laikam vairums meiteņu tajā vecumā raksturīgs -
ikviena maza ādas krociņa ne tur un viss - tiek paziņots: "Man ir liekie
kg!" Tagad, atskatoties uz tā laika bildēm, īsti nesaprotu, kur man tur
kaut kas par daudz!
Laiks gāja, dzīve viss kaut kas
mainījās, no skolas sola prom, sākās lekcijas augstskolā, darbs, un līdz ar to
cits ikdienas režīms. Visticamāk, ka arī pie vainas bija hormonālās tabletes,
kuras kādu pusgadu lietoju, bet vislielākā nelaime tomēr bija ēšana vēlu
vakaros, dažādi deserti, kūciņas utt. Maz pamazām mans svars auga, jutu, ka
vecajos džinsos vairs nevaru ierūmēties, tauciņi šur, tauciņi tur arvien
vairāk sāka parādīties. Kādu laiku tā arī dzīvoju, domāju: "Ai, gan jau
tos "pāris" kg nometīšu!" Ik vakaru sev solīju, ka rīt jau nu
noteikti tik daudz neēdīšu un sākšu diētu. Visbiežāk jau līdz ar pusdienlaiku
visas apņemšanās pačabēja. Ilgi nevarēju saņemties un uzkāpt uz svariem, līdz
beidzot to izdarīju un apstulbu - no 58/60 kg jau bija gandrīz 70kg. Es
noskurinājos un.. neko nedarīju - likās, ka pats no sevis svars gan jau
nokritīs. Bija daži īsi un neveiksmīgi mēģinājumi, bet pa lielam viss
turpinājās kā ierasts. Tolaik arī
sāku piefiksēt, ka man īpaši raksturīga emocionālā ēšana - kā kāds strīds, kā
jutos slikti, tā roka pati stiepjas pēc kāda kāruma, visas negatīvās emocijas
mēģināju "apēst". Šķiet tas raksturīgs ļoooti daudziem.
Ne jau mēs vienmēr ēdam tāpēc, ka
mums fiziski gribas ēst, bieži tas ir tāpēc, ka - mums ir garlaicīgi, mēs
jūtamies emocionāli slikti, vai mums dikti gribas kaut ko "pagrauzt"
vai kaut tik vienkārši, kā nevaram pretoties kārdinājumam apēst to kārdinošo
putukrējuma kūciņu ar ķirsīti, kas palikusi no vakardienas svinībām. Cilvēkam,
lai normāli funkcionētu, pilnīgi noteikti nevajag tos pārtikas kalnus, ko
ikdienā patērējam. Es runāju tā vispārināti, ir arī, protams, pietiekami daudz
cilvēku, kas šajā kategorijā neietilpst un ēd pareizi, ievēro sabalansētu
ēdienkarti (uz šo es maziem solīšiem pamazām arī eju).
Es nedaudz novirzījos no tēmas,
bet nu turpināšu..tātad - es turpināju šausmināties no sava ķermeņa aprisēm, ko
redzēju spogulī, lauzīju galvu, kā lai saņemos un nometu liekos kg. Un tagad
par cipariem - gāja laiks un es vēl pieņēmos svarā. Lielākais cipars, ko piefiksēju
bija 86 kg (uz svariem kāpu reti, jo vienkārši gribējās, tā teikt, aizmukt no
realitātes). Man pilnīgi vai kauns to atzīt, bet apmēram divu gadu
laikā es pieņēmos par aptuveni 26 kg. Briesmīgi! Kad man bija 19-20 gadi, svēru 60kg, bet, 2008. gadā, kad bija 22 gadi, jau apm. 86kg. Bieži tinu filmu
atpakaļ un mēģināju salikt puzli, kā es līdz nonācu, mocījos pārmetumos! Lieki piebilst,
ka mana pašapziņa bija nokritusi zemāk par zāli.
Varu dot labu padomu, ja
jūtat, ka esat pieņēmušies svarā, neprasiet saviem tuvajiem un mīļajiem
līdzcilvēkiem: "Vai es neesmu resna? Vai man baigi redzams, ka esmu
pieņēmusies svarā?" Lielākais vairums jūs negribēs sāpināt un teiks, ka
esat skaista, izskatāties burvīgi, jo mīļajiem un tuvajiem jūs tiešām vienmēr
būsiet burvīga, lai cik kg plusā būtu! Viņi nevērtē jūs pēc kg, bet pēc sirsniņas.
Tas ir mīļi un jauki, bet tajā pašā laikā liels klupšanas akmens, jo tad jūs uz
laiku atliekat savu problēmu maliņā un nomierinieties. Un cilvēkam, kurš tiešām
varētu pateikt taisnību, jūs nejautāsies, aha, nejautāsiet gan, jo baidīsieties
dzirdēt skarbo patiesību! Ehh..tā nu tas ir.
Tātad turpinam..kā tad es nometu
tos 25 kg? Apmēram pusgadu es googlēju visu internetu par sporta klubiem,
fiziskajām aktivitātēm, citu sieviešu līdzīgām problēmām un kā nu viņas cīnījušās
un ko tik nav darījušas. Un te maza pauzīte – lūk, tas ir viens no
svarīgākajiem iemesls, kāpēc pašlaik rakstu, jo man tajā laikā ļoti būtu
noderējis tāds blogs, ko palasīt, kur smelties iedvesmu un pat ne obligāti
iedvesmu, bet kaut vai vienkārši informāciju, kā tad ir tajā sporta klubā, ko
tās sievietes tur dara, kā atrast savu atspēriena punktu! Un - pēc milzīgas
informācijas "skanēšanas" es sāku beidzot iet uz sporta klubu. Nē, nē,
ne gluži, tik vienkārši nebija, ka vienā dienā, hops, iemetu botas somā,
treniņtērpu un pilnīgā mierā ar smaidu sejā aizgāju kopā ar svešu sieviešu
bariņu lēkāt sporta zālē. Man vajadzēja ilgu laiku, lai nobriest šai domai un
izdarītu to. Jo lieta tāda, ka līdz tam laikam (gadiem 21-22) nebiju nekad
bijusi sporta klubā un vēl pie tam tobrīd ar visiem liekajiem kg briesmīgi
kautrējos un vispār nezināju, vai fiziski man tas būs pa spēkam. Šeit būtu
bijis pareizāk aiziet pie speciālista, bet, kā jau vairums, neko tādu
neizdarīju. Bet galu galā tomēr saņēmos un aizgāju sportot. Sāku ar ūdens aerobiku
2x nedēļā, pēc mēneša pārgāju uz "sauszemes" nodarbībām, tādām kā
kalanētika, pēc tam lielais „bubulis” steps, ko nu jau ar lielu prieku un
degsmi pildīju, un jau arī viss pārējais, kas vien sporta kluba piedāvājumā
bija. Sākās azarts - gāju uz sportu pa 5x nedeļā, dažreiz pat uz divām
nodarbībām pēc kārtas. Apmeklēju ļoti daudzus sporta klubus, jo man bija
svarīga dažādība nodarbībās. Tāpat izgāju medus masāžas kursu pie masieres 12x,
kas palīdzēja lielā mērā cīņā ar celulītu. (Sāpēja dikti!) Pašai nemanot sāku
arvien mazāk ēst un kg sāka kust viens pēc otra. Tai laikā vēl piedzīvoju satraukumiem
un stresa pilnu darba maiņu, kā arī smagus brīžus attiecībās - tas viss arī
lielā mērā atņēma man apetīti. Sports bija mans glābiņš no ikdienas problēmām,
tur izlādēju visu kas sakrājies. Apmēram gada laikā arī nometu visus liekos kg,
tāpat arī celulīts pazuda un radās visai liela mīlestība pret sportu. Kad man
bija apmēram 23 ar pusi gadu, mans svars bija kaut kur ap 61-63 kg, tad vienu
brīdi pat 58 kg.
Vairāk kā divus gadus svars visai
stabili turējās. Likās, ka viss ok! Ēdu normāli un pat dažreiz vairāk kā drīkstētu,
bet svars bija normāls. Bet kurš teica, ka vienā upē divreiz neiekāpsi? Kurš?
:) Dzīve šis tas pagrozījās, vēl šis tas..uz sporta klubu tik bieži vairs
nevarēju aiziet, vakaros sāku virināt biežāk ledusskapi un, vienvārdsakot,
pirms pāris mēnešiem (tagad man ir 26 gadi) apjautu, ka mans svars jau sāk
kritiski tuvoties ciparam 80. Oi, oi..Nu neko, vienreiz cīņa tika izcīnīta, tad
varēšu arī otrreiz. Tas nu mazliet no vēstures. Pašlaik esmu kaut kur pa vidu - man ir 76 kg. Saņēmos un ieliku arī bildes no tiem laikiem - pirmajā bildē gan nav tik labi redzams viss "krāšņums", bet ideja, es domāju, ir skaidra. :)
